Слушай и читай вместе
Imants Ziedonis. PELĒKĀ PASAKA
Es esmu Pelēkais. Es esmu pelēks kā pelēns. Es esmu pelēks kā putns, kā puteklis, kā pelni. Es esmu Puteklis. Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties.
Kur es esmu?
Kur jūs mani varat ieraudzīt? Visur.
Bet sāksim ar pavasari.
Pelēkā pavasarī viss ir pelēks, sniegs ir nokusis, zeme pelēka un pumpuri pelēki.
Bet pārplīst pelēkais pumpurs (tas ir mans pelēkais pumpurs), un uzzied — pūpols! Vai pūpols būtu tik skaists un balts, ja es, Pelēkais, pavasarī nebūtu tik pelēks? Pelēkā pavasarī pelēkā zemē izlien zaļa tulpe, pelēkā zemē izlien sarkani rabarberi kā velna ragi.
Vai sāksim ar rītu. Pelēkā rīta krēslā peld balti miglas palagi pļavā. Vai migla liktos tik balta, ja nebūtu rīts tik pelēks? Pelēkā padebesī lec rīta sarkanā saule, un visi ierauga, cik tā skaista. Pelēkā padebesī peld zelta mēness, un visi nu ierauga — oh, cik tas skaists! Bet skaists tikai tāpēc, ka padebesis bija pelēks. Es esmu pirms visām krāsām. Es esmu pirms visām krāsām, kuras cilvēki gaida. Pelēkā rītā viņi gaida sauli, pelēkā naktī — mēnesi. Pelēkā pavasarī viņi gaida ziedus, pelēkā rudenī— baltu sniegu. Es esmu Pelēkais, un manis dēļ cilvēki meklē citas krāsas.
Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa.
Viss kļūst skaists tikai tad, ja noliek mani blakus.
Baltais angoras kaķis ir tik skaists, jo blakus es esmu pelēks.
Ja nebūtu pelēku zvirbuļu, kanārijputniņus nebūtu ar ko salīdzināt.
Krāsaini putniņi ir skaisti tāpēc, ka ir pelēki putniņi.
Baltās pelītes ir jaukas tāpēc, ka ir pelēkās pelītes, baltās smiltiņas tāpēc, ka ir pelēkās.
Es esmu Pelēkais. Es palīdzu visām krāsām.
Ja viņas pašas neprot, es tās izstumju no sevis virspusē, lai visi skatās. No sava pelēkā lietus mākoņa es izstumju krāsainu varavīksni. Es neesmu skaudīgs, man nav žēl, es pats palieku aizmugurē. Es izpūšu krāsas no sevis, kā pelēks ziepjūdens izpūš krāsainu burbuli salmiņa galā. Vai jūs tā esat pūtuši? Tad jau jūs zināt, ka es tas esmu, kas jums palīdz, — es, Pelēkais.
Kāds es izskatos?
Es jau teicu: skatieties putekļos, skatieties pelēnos, skatieties pelnos.
Un tad iesviediet krāsainu pogu pelnos.
Nu jūs redzat?
Ir skaista, krāsaina poga, vai ne?
Un aiz tās?
Kas ir aiz tās?
Tas esmu es — Pelēkais.
Imants Ziedonis. RAIBĀ PASAKA
Ir visādi Raibie. Ir lielie Raibie un mazie Raibie. Viņi ir tie, kas visu raibina un izraibina, bet viņus pašus ir grūti atrast. Viņi parasti guļ jūrmalā akmeņos. Mazie kā raibi oļi guļ oļos, lielie — starp lielajiem akmeņiem. Meklējiet akmeņos, tur jūs viņus atradīsiet! Bet atšķirt no īstajiem akmeņiem viņu var, pieliekot roku. Ja roka kļūst raiba, tad tas ir Raibais, ja ne — tad tas ir parasts akmens.
Raibie ripo pa pasauli raibi kā ričurača metamie kauliņi, tikai katra puse viņiem ir savā krāsu raibumā. Viņi arī apstājas tikpat neuzminami — kad, kur, pie kā un uz kuras krāsas pusi? Vai pie puķuzirņa? Tad Raibais mirdz sārts un balts, sārts un lillā. Vai pie mušmires? Tad sarkans un balts. Vai pie govs? Tad balts un melns vai balts un brūns. Diezgan reti, bet Raibais ieripo arī pie sivēniem. Tad viens otrs sivēns kļūst melnbalti raibs. Raibi sunīši, raibi kaķīši, raibās bizmārītes un raibie čūskulēni — visi ir Raibā noripināti raibi. Raibais neripo tikai pa zemes virsu, Raibais prot arī peldēt. Viņš izraibina zivju muguras skaistām punktiņām un lāsumiņiem. Vai jūs esat redzējuši foreli vai lasi? Kādi tie ir skaistiem raibumiem izkrāsoti!
Viņš izraibina ķīvīšu olas un citu putniņu olas. Visi raibi izkrāsotie tauriņi ir viņa nokrāsoti. Un putni arī. Tikko putnēnam ligzdā sāk dīgt spalviņas, Raibais ir klāt un sāk raibināt.
Saka: raibs kā dzeņa vēders. To ir Raibais raibinājis. Cilvēki prasa viens otram: — Kā tev iet?
— Man iet raibi.
Skaidrs, ka viņam Raibais piesities. Kā tas ir, kad "iet raibi"? Tas nozīmē, ka Raibais visu sajauc.
No rīta Ilzītei uzvilka baltu kleitiņu, visi priecīgi gāja uz mežu pastaigāt, bet Ilzīte iesēdās mellenēs. Skaidrs, ka kleitiņa kļuva raiba un Ilzītei pašai arī gāja raibi.
Jānis sāka rakstīt, domāja, šoreiz uzrakstīs tīri un glīti — nekā! Vispirms uzkrita burtnīcai viens tintes kleksis, to dzēšot, uztraukumā uzkrita otrs. Jānis sāka raudāt, iekrita burtnīcā trīs lielas asaras, izšķīda katra pa trim burtiem — visa burtnīca raiba. Es prasu: — Kā tev iet, Jāni?
— Man iet raibi, — saka Jānis un raud.
Kad uz ceļa mašīnai pārsprāgst riepa, kad jau no paša rīta kaut ko nokavē, kad mazais brālītis ieķeras galdauta stūrī un novelk visu, kas uz galda, sev līdzi uz grīdas, — tad iet raibi.
Ļaudis saka: raibs mūžs. Tas nozīmē, ka ir bijušas baltas dienas un melnas dienas, dzeltenas skaudību dienas un zilas cerību dienas. Paprasiet vecmāmiņai, lai pastāsta. Viņa bieži saka: "Acis raibst" vai "Raibs gar acīm". Viņa Raibo ļoti labi pazīst. Viņai garš un raibs mūžs.
Kad Mēness ir raibs, to jau jūs visi esat redzējuši apaļās pilnmēness naktīs. Kas vēl nav ievērojis, lai ieskatās labi. Tur jau pirms kosmonautiem ir bijis Raibais.
Bet zinātnieki saka — arī Saule esot raiba, uz Saules esot plankumi. Arī tur visur ir bijis Raibais. Kas ir šis Raibais? Kāpēc viņš tieši pie šā sivēna apstājies, šo burtnīcu pieķēpājis, šo sunīti raibu darījis, šo gosniņu nosaucis par Raibaļu? Kāpēc driģene un zirņa zieds, pupu zieds un ķeizarkronis ir raibi, bet citas puķes nav raibas? Kāpēc vienam puikam ir putniņraibumi uz deguna, bet otram nav? To es nezinu. Tas jums jāprasa zinātniekiem. Pasaka par Raibo tikai pastāsta, bet zinātnieki ķer Raibo un pētī. Viņi gan zina.
Ja jūs Raibo nevarat atrast jūrmalā starp akmeņiem, tad dariet tā: nolieciet vakarā uz galda atvērtu ūdenskrāsu kastīti un glāzi ūdens. Kastītei katrā galā izklājiet pa baltai papīra lapai. Kad jūs no rīta atmodīsities, papīra lapas būs noļēpātas raibas. Raibais nāk naktīs spēlēties. Vispirms viņš paņem glāzi ūdens un nolej visu krāsu ķieģelīšus slapjus. Tad sāk pa tiem skraidīt uz priekšu un atpakaļ kā pa klavieru taustiņiem un raibām pēdām ļēpatot pa baltajām lapām. Citi saka, tā viņš spēlējoties, citi — ka tā viņš trenējas. Vislabāk ar Raibo ir pazīstami mākslinieki. No māksliniekiem viņš nebaidās un nevairās. Kad gleznotājs glezno, Raibais sēž pie tūbiņām vai uz paletes (uz krāsu jaucamā dēlīša) un svilpodams maisa krāsas. Raibais ir gleznotāju palīgs.
Kad es mūrēju krāsni, es gribēju sarunāt vienu Raibo no gleznotāja Ulda Zemzara mālus mīcīt. Bet nekā.
Zemzaris Raibajam prasījis, vai šis negribot iet Ziedonim mālus pamīcīt. Raibais atbildējis, lai Ziedonis mīcot pats vai aicinot Pelēko. Raibais jau neiešot visas krāsas samīcīt vienā pelēkā. Raibais pelēko skaistu un raibu darot, nevis otrādi.
Bet nu pietiek.
Nevar tik raibas pasakas garas rakstīt — metas raibs gar acīm. Kad jūs šo pasaku lasīsiet, paskatieties laiku pa laikam spogulī — vai nav acis raibas. Ja ir raibas, tad vajag atpūsties.
